Šis stāsts nebūs detektīvs, bet tā mīklaini apstākļi man ļoti labi saglabājās galvā.

Bija mana 17. dzimšanas diena. No rīta gāju uz skolu pacilātā garastavoklī. Tur satikos ar vislabākām draudzenēm un nav noslēpums, cerēju uz sirsnīgiem sveicieniem un dāvanām. Tā bija katru gadu... Taču tad draudzenes bija kaut kādas savādas – iespieda vienkāršu puķīti un vairāk par maniem svētkiem nerunāja.

Visu dienu es klusi cerēju uz kaut kādu pārsteigumu, tajā pašā laikā pārmezdama sev, ka nekrietni cerēt no draugiem vairāk, nekā viņi ir padarījuši. Tā diena pagāja. Bijam kafejnīcā – es centos sajust svētkus – bet nekas vairāk nenotika. Beidzot atgriezos mājās. Nācās sev atzīt, ka šogad dzimšanas diena paskumja. Acīs krājās asaras – kāpēc mēs neesam kopā, kur jautri smiekli un sveicieni no sirds? Atceros, ēdu kotleti, biju ar ļoti neskaistām sporta biksēm, un padzirdējās durvju zvans. Draudzenes! Ķērās pie manis, aizsēja acis un kaut kur ved. Man jau galva apreiba, nezināju, kur mani ved, bet viņas visu ceļu smējās, ka es noticēju tādiem mierīgiem sveicieniem. Mēs gājam un gājam, pāri kaut kādu mežu, peļķēm, bija augsts, ķērca vārnas (mana dzimšanas diena ir novembra beigās). Galu galā man atsēja acis, un es ieraudzīju, ka mēs esam tādā mūsu iemīļotā vietā, pie tiltiņa, kurš savieno krastus šauruma starp diviem ezeriem. Visur dega sveces, kuras mēs, sadomājušas vēlēšanos, palaidam ezerā. Bija arī daudz brinišķīgu vēlējumu, dāvanu un kaut kādas noslēpumainas romantikas. Bija pavisam tumšs.

Tāds bija mans dzimšanas dienas detektīvs ar ļoti labām beigām un morāli – nekad nekad nepārstājiet ticēt saviem vislabākajiem draugiem!