Man ir liela ģimene: tēvs, māte, māsa, divi brāļi un vecvecāki. Mēs dzīvojam personiskās mājās. Dzīvoklis mums būtu par mazu. Mums ir divi guļamistabas, divi bērnistabas, virtuve, divi vannu istabas, viesistaba, bibliotēka. Es pastāstu par mūsu ģimeņi un māju. Pirmajā istabā dzīvo vecāki. Šeit ir divguļamā gulta, drēbju skapis, tepiķis un spogulis. Mātei ļoti patīk uzposties. Viņai ir sarkanas, zilas, oranžas, pelēkas, melnas un raibas kleitas, miljons svārku un kurpju. Mans tēvs ir xxx un strādā xxx. Viņš bija Dānijā, Vācijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā. Viņam patīk ceļot. Otrajā guļamistabā dzīvo vecvecāki. Šis istaba ir visskaistāk. Šeit stāv divguļamā gulta, kumode, televizors, pie sienas ir daudz gleznu un fotogrāfiju, pie loga ir klavieres. Vectētiņš spēlējas vijoli, bet vecmamiņa klavieres. Vecmāte ir xxx, bet vectēvs ir latvietis. Viņi ļoti mīl savus mazbērnus un zināms, ka mūziku. Man ir divi brāļi dvīņi. Viņi ir dzimuši tūkstoš deviņi simti deviņdesimt xxx gada xxx xxx, bez piecpadsmit minūtēm desmitos. Brāļu izskats ir līdzīgs, bet raksturs nelīdzīgs. Pirmais ir gudrs, bikls, mierīgs, bet otrais ir dumjš, jautrs, vaļsirdīgs. Viņu bērnistaba ir blakus virtuvei. Šeit ir ēdamgalds, krēsli, gāzes pavards, ledusskapis. Virtuvē ēd visa ģimene. Tāpat šeit mums patīk dzert kafiju vai tēju. Cita istaba – mūsu ar māsu. Mana māsa ir ļoti daiļa: viņas acis kā zili stikli – dzidras un aukstas, mute – kā sarkana oga karstajā vasaras dienā. Viņa vienmēr sāk: „Man nav, ko vilkt!“, bet viņas pilns skapis ar drebēm kā un pie mātes. Ābols nekrīt tālu no ābeles. Vislielāk istaba ir viesistaba. Šeit mēs svētījam Lieldienas, Ziemassvētkus, dzimšanas un vardā dienas. Viesistabā ir dīvāns, aizkari, istabas puķes, sekcija. Tāpat mums ir mājas bibliotēka – maza istaba, kurā ir daudz grāmatas un divi datori. Tāda ir mūsu māja un ģimene.